KAPU LABIEKĀRTOŠANAS VĒSTURE

No aizvēsturiskiem laikiem cilvēki veltījuši īpašu uzmanību apbedīšanas rituāliem un kapu kopšanai. Ir saglabājušās daudzas liecības arheologisko izrakumu veidā par apbedīšanas kultūru Latvijā, bet konkrēti par kapu labiekārtošanu Rīgā datētas ziņas ir saglabājušās no 14.gs.

Torņakalna kapsēta

Torņakalna kapsēta ir viena no vecākajām kapsētām Rīgā. Tā sastāv no 2 daļām: t.s. „vecajiem Torņakalna kapiem”, kas atrodas kvartāla stūrī starp Vienības gatvi, Friča Brīvzemnieka un Torņakalna ielu, un Torņakalna pareizticīgo kapiem Vienības gatvē 76 . Kopējā Torņakalna kapsētas platība ir 5,5 ha . Abas kapsētas daļas ir slēgti kapi.

Torņakalna kapu atklāšana un iesvētīšana notika 1777.gadā, taču, kā var secināt no arhīva materiāliem, tie izveidojušies vēl agrāk. Jau pirms tam šajā vietā, ko tolaik uzskatīja par pilsētas nomali, Torņakalna iedzīvotāji bija sākuši apbedīt mirušos. Ir ziņas, ka kapi dibināti jau ap 14.gs. vidu, bet  Rīgas apkārtnes kartēs šī pati kapsēta ir parādīta ceļa malā, kas ved uz Marijas sudmalām, simt gadus pirms kapsētas oficiālās dibināšanas.

Torņakalna kapsētā savu pēdējo atdusas vietu raduši lielākoties apkārtējo strādnieku rajonu iedzīvotāji. Kapsētas vecākajā daļā iekārtotas vairāku Pārdaugavas patriciešu ģimenes kapu vietas. Netālu no kapličas dus Veisu dzimtas piederīgie, kuriem bija īpašums pretī Arkādijas parkam. Torņakalna kapos ir apbedīti daudzi latviešu kultūras darbinieki: stāstnieks, publicists un lugu tulkotājs Esenberģu Jānis, viens no pirmajiem igauņu literatūras tulkotajiem un popularizētājiem Lapas Mārtiņš, ievērojams fiziķis un matemātiķis Mihails Segels, mācītājs Arnolds Zunte, ievērojamais ārsts Augusts Frīdrihs fon Hakens, ārsts un rakstnieks Visvaldis Jānis Lejnieks, ārste un revolucionārās kustības dalībniece Marija Vecrumba, pedagoģe Natālija Draudziņa, kā arī Jēkabs Kazāks – viena no spilgtākajām personībām 20.gs. latviešu glezniecībā.

Ivana (Ivanovskoje) kapsēta

Rīgas svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa baznīca atrodas Latgales priekšpilsētā Lielā Kalna ielā 21. Aiz lieliskās baznīcas ēkas atrodas vecākā Rīgas kapsēta, tautā saukta „Ivanovskaja”.

Par pirmajiem apbedījumiem šajā kapsētā zināms maz. Iespējams, ka tie radušies laikos, kad Daugavas virzienam „no varjagiem pie grieķiem” bija nozīmīga loma ziemeļu un dienvidu tirdzniecības sakaros.

Fiksētas ziņas par apbedījumu vietām parādījās ievērojami vēlāk. Tās galvenokārt atrodamas dažādu gadu topogrāfiskajos dokumentos. Tā Murna (1650. gads) plānos ar krustiņiem atzīmēts kapsētas iežogojums un dažādi izvietotie apbedījumi ārpus tās.

XVIII gadsimta pirmajā pusē šai teritorijai tiek pievienoti smilšu kāpu gabali un sākas divu pareizticīgo kapsētu ierīkošana: vecticībnieku un Visu svēto(nosaukta šeit 1774. gadā uzbūvētās kapelas, bet 1815. gadā uzbūvētās Visu Svēto koka baznīcas vārdā), kuras pierakstītas pie Dievmātes Pasludināšanas (Nikolaja) baznīcas.

Šeit notika tik intensīvi apbedījumi, ka pēc pusgadsimta praktiski vairs nebija brīvu vietu.

XIX gadsimta vidū Ostlandes ģenerālgubernators kņazs A. Suvorovs, ievērojamā karavadoņa mazdēls, uzsāk Maskavas forštates, kura izaugusi aiz savām ierādītajām robežām, sadalīšanu divās daļās. Šajā sakarā viņš 1850. gada 20. augustā nosūta vēstuli Pleskavas Visaugstisvētītajam Valdniekam ar lūgumu izdalīt šajā pilsētas daļā vēl vienu patstāvīgu pareizticīgo draudzi.

Neskatoties ne uz ko, jaunā draudze jau iekļāvās Maskavas forštates pareizticīgajā dzīvē. Visaktuālākā problēma bija teritorijas labiekārtošana. Tajā ietilpa plašā Visu Svēto kapsēta, kuru atdalīja no Dievmātes Pasludināšanas draudzes, un pie jaunās baznīcas pierakstītā kapsēta, kura atradās pie Ivana vārtiem, saukta par Ivanovskuju.

Pokrova (Pokrovskoje) kapsēta

Pokrova kapi tika izveidoti 1773. gadā. Kopā ar Vagaņskas un Novodevičas kapiem Pokrova kapi bija Krievijas Impērijas piecu lielāko kapu skaitā. Nekropoles un pareizticības tradīciju kultūras mantojums ir nenovērtējams. Brīnumainā kārtā kapi saglabājās arī 20-tā gadsimtā un tie ir pazīstami arī ārpus Latvijas. Par godu tiem ir sarakstītas vairākas grāmatas.

Garīdznieku, muižnieku un tirgotāju uzvārdi, mākslas darbinieki, profesori, arhitekti, baņ ķieri, izdevēji, mecenāti – mūsu vēsturei nozīmīgu cilvēku saraksts, kas atraduši mieru Pokrova kapos, varētu turpināt un turpināt. Tepat ir arī apglabāts Francijas Imperatora Napoleona Bonaparta personīgais ārsts un pēdējais no zināmajiem templiešiem.

Pokrova kapos apglabāti:

Rīgas arhibīskaps Svētais moceklis Ioans (Pommers)
Sergejs (Voskresenskijs) Viļenas un Lietuvas metropolīts, Latvijas un Igaunijas ekzarhs
Dzejniece O.Z. Šmidt
Pedagogs F.A. Erns
Miertiesnesis N.A. Eše
Valsts padomnieks V.F. Juzepčuks
Rīgas gubernātors Ą.Ą. Beklešovs
Profesors V.G. Černobajevs
Mariinska teātra primadonna M.B.Čerkasskaja
Gaišreğis Eižens Finks
Infantērijas ğenerālis A.I. Simonovs
Aktieris V.P. Svobodins
Operas aktieris D.A. Smirnovs
Rakstnieka A.N. Tolstoja sieva J.V. Rožanskaja
Krievijas pirmās žurnālistikas skolas direktors P.M. Piļskijs
Grāfs fon Palens
Bibliogrāfs S.R. Minclovs
Valsts padomnieks K.F. Kuzjmanovs
Grāfa Korčagina ğimenes skleps
Dzejnieks Leri (V.V. Klopotovskijs)
Medicīnas profesors V.N. Klimenko
Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris profesors G. Klarks
Tieslietu profesors, senators V.I. Bukovskijs (pārapglabāts)
Mūzikas profesori N.K. Ireckaja-Ackeri un A.G. Žerebcova-Andrejeva
Kņazs P.V. Jengaličevs
Gleznotājs, glezniecības akadēmiķis S.A. Vinogradovs
A. Verman ğimenes dzimtas kapliča

Pazīstamas rīdzinieku ğimenes:

Bergu, Mežineju, Lindenbergu, Brotce, Potapovu, Gusevu, Roppu, Vittingu, Vegeru, Zirņu, Bormaņu, Zaķu Mukumu, Smirnovu, Lokmanms, Spade, Palenu, Milohinu, Pētersonu, Rivošs, Nemcovu un citas ğimenes.
Izdevējs N.A. Belocvetovs
Profesors K.A. Arabažins
V. Muhinas ğimene
Aktieris J.L. de Burs
Ņjurenbergu ğimene
Privātdocents J. Bērziņš
Farmācijas mağistrs A. Pauls
Biznesmenis V.N. Kulenko
Teātra aktrise, triju zvaigžņu ordeņa kavalieris V. Artmane

Rīgas I un II Meža kapsēta

2013.gada 19. jūnijā, apritēja 100 gadu, kopš Rīgā ir izveidoti I un II Meža kapi, jo tos iesvētīja 1913. gada 19. jūnijā. Kapi atrodas starp Mežaparku un Čiekurkalnu Aizsaules ielā 2A un Gaujas ielā 12. Tikpat gadu ir kapu administratīvajām ēkām un kapličai.

Meža kapi bija paredzēti kā papildinājums un aizvietojums Lielajiem kapiem (kuri atklāti 1773. gadā, bet slēgti 1959. gadā). Meža kapu projekta autors ir Rīgas ainavu arhitekts Georgs Kūfalts, kurš paredzēja saglabāt dabisko vidi un priedēm apaugušo kāpu augstākās vietas izmantot dzimtu un ģimeņu kapavietām, bet līdzenumus - rindu kapiem. Kapu teritorija aizņem 85,5ha zemes. To sadalīja starp luterāņu draudzēm – Reformātu, Doma, Pētera, Ģertrūdes latviešu un vācu, Jāņa, Jēzus un Jēkaba baznīcas draudzēm. Padomju varas gados netika ievērotas reliģisko konfesiju tradīcijas un sākotnēji draudžu lietošanā nodotajos sektoros apglabāti attiecīgajām draudzēm un konfesijām nepiederoši mirušie.

Pirmais pasaules karš neļāva pilnībā īstenot arhitekta sākotnēji ieplānoto. Līdzās Meža kapiem sāka apbedīt karā kritušos kareivjus, kā rezultātā izveidojās Rīgas Brāļu kapu memoriāls.

I un II Meža kapi Rīgā ir viena no plašākām, mākslinieciski izteiksmīgākām un vēsturiski nozīmīgākām apbedījumu vietām Latvijā. Šeit atdusas valsts prezidentu, brīvības cīnītāju, okupācijas varu mocekļu, karavīru, sabiedrībā labi pazīstamu zinātnes, kultūras un sabiedrisko darbinieku mirstīgās atliekas. Kapsētas teritorija atrodami vairākas memoriālās skulptūras, kapu pieminekļi, memoriāli, ko izveidojuši pazīstami tēlnieki.