KAPUSVĒTKI

Kapusvētki ir viena no neatņemamām kultūrvēsturiskajām vērtībām mūsdienu Latvijā.

Kapusvētki ir tāda latviešu īpatnība. No vienas puses, nemoderni un nelaikmetīgi, bet latviešiem un zemkopju tautām vispār ir ļoti raksturīgi uzturēt ciešu saikni ar mirušajiem senčiem. Cilvēki pagātnē smeļ spēku, un latviešiem šī saite ar mirušajiem ir ļoti dabiska. Kapusvētki palīdz apzināties ģimenes saknes, uztur piederības izjūtu dzimtai un arī tautai. Un tas dod stabilitāti šajā mainīgajā laikmetā.

Sanākt kopā visai dzimtai, atbraukt no tālienes, uzaicināt radu radus, atcerēties dzimtas piederīgos, nolikt ziedus un sveces dzimtas kapos, uzklāt kopīgu galdu, apsēsties un patērzēt par dzīvi un mūžību. . .

Kapi un svētki - it kā jocīgi skan, divas tik pretējas lietas kopā minētas, bet šajā gadījumā vārdu "svētki" drīzāk varētu saistīt ar vārdiem "svēts, svētums".

Tagad, laikā, kad tradicionālā nodarbe, zemkopība, marginalizējas, mainās arī attieksme pret kapusvētkiem un kapu kultūru, jo senču pieredze mums vairs nav tik nepieciešama. Pat dzīvo vecāko radinieku pieredze mums nav sevišķi nepieciešama, nemaz nerunājot par aizgājējiem.

Ar laiku, visticamāk, šī tradīcija iznīks. Žēl. Tomēr spītīgākie latvieši, kas vēl turas pie zemes, iespējams, šo tradīciju iznesīs un saglabās.

Un ir patīkami apzināties, ka mums ir tādas vietas un tādi svētki, kur mēs neskraidām, runājam pieklusināti un nopietni, jo svētki jau nav tikai skaļas balles un krāsainas izrādes.