EPITĀFIJA

Epitāfija ir radusies senajā Grieķijā un par epitāfiju sākotnēji dēvēja dzejā teiktu uzrunu par godu kritušajiem cīņās varoņiem, kas aizstāvējuši vai cīnījušies par savu tēvzemi. Vēlāk šīs uzrunas vai veltījumus iekala akmens plāksnēs un uzstādīja kā piemiņas simbolu tautas varoņiem pilsētu laukumos. Sākoties un iedibinoties kristietisma tradīcijām, epitāfijas tika gravētas granīta vai marmora plāksnēs un stiprinātas pie baznīcu sienām iekšpusē, virs ievērojamu cilvēku – karaļu, valstsvīru, pāvestu, bīskapu u.c. apbedījumiem.15-18 gs. šādas dzejas rindas vai veltījumus sacerējuši daudzi ievērojami dzejnieki un tās tika iekaltas uz viņu pašu vai ievērojamu laikabiedru piemiņas plāksnēm un kapakmeņiem.

Līdz mūsdienām šī tradīcija ir saglabājusies pieticīgākā veidā, tomēr, jāatzīmē, ka cilvēki bieži atrod un vēlas iegravēt kapu pieminekļos tos īpašos vārdus, kādus vēlas atstāt kā simbolu un piemiņu par aizgājēju gan sev, gan nākamajām paaudzēm. . .